Tā kā Mīļmājas ir MĀJAS, mēs neprasām nekādu īpašu sagatavošanos. Bērnam nav jāēd ar karotīti, jāiet uz podiņa vai pat jāprot staigāt. Taču ir dažas lietas, kas ļaus šo lielo soli spert vieglāk, bez liekiem emocionāliem pārdzīvojumiem.

Ritms jeb režīms. Mīļmājās mēs ejam gulēt diendusu 12:30-13:00, būtu labi šo režīmu ieviest arī mājās. Būsiet pamanījuši, ka ievērojot konkrētu miedziņa laiku, bērns tajā laikā sāk miegoties, žāvāties- viņš ir gatavs miegam! Pat tad, ja pats saka “nē”.

Svarīgi arī, lai mazākie bērniņi būtu pieraduši aizmigt bez mammas. To var darīt, lūdzot tēta, vecvecāku vai kāda cita palīdzību. Palīdzēs arī rituāls: pusdienas, mazgāšanās un podiņš, nolikšana gultiņā, pasakas un dziesmas. Cik varēsim, pēc nepieciešamības ņemsim bērniņus rokās vai gulēsim blakus, bet galu galā mazajam būs jāiemieg pašam. Kā mierinājumu varam teikt, ka, esot kopā ar citiem bērniņiem, nostrādā bara instinkts un guļ pat tie, kas majās neguļ diendusu.

Tāpat svarīgi, lai bērns vakarā ietu laicīgi gulēt un no rīta mostos možs, priecīgs un izgulējies. Konkrēts miedziņa un mošanās laiks palīdzēs saglabāt labu garastāvokli un palīdzēs mazulim augt veselam. Lai gan pieaugušie bieži grēko ar miega stundām, bērniem tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Vecāku emocionalais stāvoklis. Saikne starp bērnu un vecāku ir ļoti cieša. Bērns jūt ne tikai fizisko, bet arī garīgo mātes stāvokli. Varbūt būsiet ikdienā pamanījuši, ka tad, kad jūtaties dusmīgi, stresaini, satraukti, arī bērns ir kašķīgs, raudulīgs, bailīgs. Līdz 3 gadu vecumam bērns ir mātes spogulis.

Skatoties mātes sejā, zīdainis “lasa” infomāciju- vai man jābūt priecīgam, vai skumjam, vai jabaidās? Tas pats notiek vēlāk bērnam pieaugot- mātes emocionālais stāvoklis dod bērnam emocionālas komandas- Baidies! Uzmanies! Skumsti! VAI Droši! Ej! Priecājies!

Tāpēc ļoti svarīgi ar kādām jūtām jūs atlaižat savu bērnu. Vecāku dotie emociju signāli parāda bērniem, vai vide, uz kuru viņš tiek atvests, būs droša, laba un uzticama. Bērns nespēj justies droši, ja tā nejūtas vecāki.

Sarunas. Svarīgi, lai atvedot bērnu, viņš nejustos kā “ūdenī iemests”.

Ideāli, ja jau labu laiku iepriekš bērnam tiek stāstīts par mājdārziņu, ka tur būs daudz jauku bērnu un mīlošas auklītes, kurām var sūdzēt katru bēdu, kuras paņems klēpī un samīļos, kuras strīda laikā nemeklēs vainīgo, bet samīļos abus.

Var stāstīt par to, ka bērnus gaida mājdzīvnieki, kuri vēlas tikt pabaroti, puķītes, kuras vajadzēs laistīt, jo tās ļoti grib dzert. Stāstiet, ka tur būs akmeņi, čiekuri, gliemežvāki. Tur pat būs bluķis, kurā sist naglas! Atkarībā no vecuma, atrodiet kaut ko, kas aizrauj jūsu bērnu, un stāstiet, ka to varēs darīt Mīļmājās.

Cik atvērti un entuziastiski būsiet jūs paši sarunās (arī neverbālās) ar savu bērnu, tik priecīgi arī būs viņi mesties jaunās dēkās. Izzināt ir bērnu garā, viņiem ir tikai nepieciešams justies droši!